Arhīva brīnumi: kad sērkociņi bija nauda, bet Tilzītes siers vēl nebija slavens

Kad mūsdienu liepājnieki sūdzas par dzīves grūtībām, arhīva lapas atgādina, ka 1995. gadā šeit risinājās īsta episka cīņa. Valsts Liepājas Sērkociņu fabrikas direktore Līvija Kaufelde stāstīja par dramatiskām kaujām ar šķiltavām, kas sērkociņus izspiedušas no Anglijas tirgus. Tas bija apmēram tikpat traģiski kā mūsdienu situācija, kad "Spotify" izspiedis no tirgus kompaktdiskus, bet tolaik tas nozīmēja, ka Liepājas sērkociņu ražošana sarukusi par trešdaļu.

Vienlaikus teātra galvenais administrators Leons Lileiko svinēja 60. dzimšanas dienu, atceroties ugunīgu iepazīšanos ar darbavietu 1951. gadā, kad no elektrisko vadu īssavienojuma izdega visa skatuve. Vietējais pensionārs Jānis komentē: "Mūsu laikā arī bija uguns, bet mēs to saucām par darbu, nevis par ārkārtas situāciju." Interesanti, ka neviens toreiz netika aizsūtīts uz ziemeļiem, kas pierāda, ka pat padomju laikos Liepājā valdīja īpaša atmosfēra.

Domnieks Rihards Rubīns 1995. gadā kritizēja Liepājas 370. jubilejas svinēšanu, uzskatot to par pretrunīgu lietu sarežģītajā situācijā. Mūsdienās, kad Liepāju slavē kā Latvijas roka galvaspilsētu un te dzimst mūzikas leģendas, šāda skeptiska attieksme pret svinībām šķiet gandrīz neiespējama. Tolaik pat Tilzītes siers vēl meklēja savu ceļu uz slavu, un "Kurzemes piena" komercdirektors M. Sesks sūdzējās, ka Rīgas siera festivāls nenesot cerētos rezultātus.

Visinteresantākais tomēr ir fakts, ka jau tad Zvejnieku alejā plānoja izcirst slimos kokus un stādīt liepiņas no Salaspils botāniskā dārza. Tas pierāda, ka Liepājas tradīcija mainīt pilsētbūvniecības plānus ir tikpat sena kā pati pilsēta. Toreizējais domes Vides sektora vadītājs Gunārs Ansiņš varbūt nemaz nenojauta, ka viņa lēmumi kļūs par vēstures daļu.