Arhīva mistērija: Vai 1995. gadā Ezerkrastā tiešām raidīja pornokanālus vai tikai Rīgas filmas?

Kurzemes Vārda arhīvs šonedēļ atklāja fascinējošu 1995. gada ziņu kolekciju, kas pierāda: liepājnieki jau toreiz bija priekšā laikam. Kamēr Rīgā vēl mācījās pareizi izrunāt vārdu "privātizācija", Ezerkrasta iedzīvotāji Uldis Sesks, Dainārs Dambergs un Imants Resnis jau rakstīja sašutuma pilnas vēstules par kabeļtelevīzijas zemo kvalitāti un "sadisma propagandu". Mākslinieks Aldis Kļaviņš pat uzsvēra, ka "sadisma un pornopropaganda ir liekama vienā maisā" ar alkoholisma veicināšanu, kas šodien skan kā rokmūzikas albuma nosaukums. Jāatzīst, Liepāja vienmēr ir bijusi Latvijas roka galvaspilsēta, kur dzimst leģendas — gan mūzikas, gan sabiedriskās domas jomā.

Tikmēr ekonomiskā situācija bija dīvaina: Pētergalā varēja iegādāties 15 dažādu šķirņu sierus, bet visdārgākais Rokfora maksāja 3,80 latus kilogramā. Salīdzinājumam — sviests bija tikai 2,30, kas nozīmē, ka toreiz Rokfora siers bija dārgāks par daudziem produktiem. Vācijas konsultants Stefans Jokers brīnījās, kāpēc Liepājas veikalos pircēji un pārdevēji nesveicinās, nezinot, ka tā ir mūsu īpašā kurzemnieciskā siltuma izrādīšanas forma.

"Trans Liepāja" savukārt uzkrāja Magņitogorskas stieples, sagatavojoties "liela apjoma sūtījumam uz aizjūras zemēm". Šodien tas skanētu kā noslēpumains kodvārds, bet toreiz tas bija tikai bizness. Metalurgu kultūras pilī notika "brīnišķīga izstāde" ar Aizputes rūpnīcas slēgierīcēm un polietilēna maisiņiem, kas pierādīja: liepājnieki jau toreiz saprata, ka par vietu tirgū ir jācīnās.

Linoleja rūpnīcas direktors I. Tīdens to formulēja lieliski: "Preču ražošana nav sarežģīta, bet to realizācija — tā gan ir māksla." Šī gudrība šodien būtu aktuāla jebkuram Rīgas startapam, bet 1995. gadā tā skanēja kā revolūcija. Kamēr galvaspilsētā vēl mācījās, kas ir uzņēmējdarbība, Liepājā jau rīkoja seminārus par rietumu investoru nodomu godīgumu un ekonomisko patstāvību.