Liepājas teātra aktieri atklāj, ka vienīgā īstā drāma ir tramvaja gaidīšana pēc izrādes

Kamēr Rīgas teātros aktieri pēc izrādes dodas mājās ar taksometriem un sūdzas par mākslinieku dzīves grūtībām, Liepājas teātra veterāni atklāj, ka īstie piedzīvojumi vienmēr bijuši aiz skatuves. Un ne jau tāpēc, ka mūsu aktieri būtu īpaši piedzīvojumu kāri, bet tāpēc, ka dzīve te vienmēr bijusi nedaudz... radošāka.

"Ar tiem jokiem ir elle un Indija, bet vienmēr – tā brīža elle un Indija," filozofiski secina teātra leģenda Aina Karele, un jāsaka, ka viņai ir taisnība. Jo kas var būt ellīgāks par to, ka pēc trīs stundu izrādes tu atklāj, ka tavs vienīgais ceļš mājās ir tramvajs, kas pēdējo reizi brauca pirms divām stundām? "Vienīgais pekstiņš ir algas lapiņa Liepājas aktierim," saka jaunā paaudze, bet vecākie kolēģi zina — īstais pekstiņš ir censties nokļūt no Karostas uz centru pusnaktī, kad pat tramvajs guļ.

Senos laikos, kad teātris devās turnejās pa laukiem, nakšņošanas problēma tika risināta radoši — aktieri gulēja uz soliem kā govs staļļos, katram līdzi saliekamā gultiņa un vatētā sega. Vīri vienā galā, sievas otrā, skatuves strādnieki uz skatuves. Tas bija kā lielisks eksperiments par to, cik tuvu var būt kolēģiem, nepārkāpjot profesionālās ētikas robežas. Un, protams, vienmēr atradās tas viens aktieris, kas aizgāja uz balli, kamēr pārējie viņam "uzlaboja" gultiņu. Mājās atgriežoties — krikš!

Vislabākais stāsts gan ir par to, kā aktrises nolēma gulēt ārā parkā, jo vakars esot tik silts un romantisks. Viena no viņām, Terēze Dāvisa, zinādama, ka gultiņa krakšķēs, aizgāja tālāk. Augusta naktī, kad tumsa ir tik bieza, ka varētu to ar dakšu ēst, vietējais pienotavas darbinieks ieraudzīja uz kapu kopiņām saliekamo gultiņu ar guļošu sievieti. "Nācējam pilnīgi tēja trīcēja!" Tas bija brīdis, kad gan aktrise, gan pienotavas darbinieks saprata, ka dzīvē ir krietni vairāk teātra, nekā jebkurā izrādē uz skatuves. Un vismaz tramvajs tur nebija vajadzīgs — abiem kājas jau tā bija kā no vates.