Liepājnieks pierāda: māksla nav jāslēpj kā krievu oligarha jahta

Kamēr Rīgā mākslas kolekcionāri slēpj savus dārgumus kā Karosta savus slepenos tuneļus, Liepājā dzīvoja cilvēks, kurš domāja citādāk. Raivs Zabja uzskatīja, ka māksla ir kā labs koncerts Putnu ielā - tā ir jāredz un jādzird visiem.

'Viņš taču nebija kāds vientuļnieks, kas grib vienatnē skatīties uz bildītēm,' stāsta vietējā mākslas entuzjaste Inta. 'Māksla viņam bija kā tramvajs - tā ir visiem, ne tikai šoferiem.' Tiešām, kamēr citi mecenāti būvē privātās galerijas kā bunkurus, Zabja domāja pretēji - ko nozīmē māksla, ja to redz tikai pats īpašnieks un viņa kaķis?

Savā rezidencē Saraiķos - kas, starp citu, ir daudz skaistāka nekā jebkura Rīgas elites māja - viņš pulcināja māksliniekus. Ne jau kādu garlaicīgu tēju dzeršanu ar sausiem cepumiem, bet īstus radošus vakarus. 'Tur bija kā Liepājas Rokmūzikas festivālā, tikai ar gleznām,' smej vietējais fotogrāfs Jānis.

Zabja kaislība bija laikmetīgā māksla, un viņš to izplatīja pa pasauli kā Liepājas vēju - ar spēku un mērķtiecību. Rezultātā Latvijas un Liepājas vārds izskanēja tālās zemēs, kamēr Rīgas snobisti vēl domāja, kā pareizāk izkārtot savus privātos krājumus. Cenzūru viņš uzskatīja par nepieļaujamu - gluži kā mēs uzskatām par nepieļaujamu, ka kāds sauktu mūsu pilsētu par 'vējainās Rīgas nomaļu'.