Mākslinieks atklāj, ka darboties ar dusmīgiem onkuļiem ir grūtāk nekā ar laternām

Kamēr Rīgā mākslinieki vēl strīdas par to, vai viņu darbi ir pietiekami konceptuāli, Liepājā Dāvis Kristaps Aigars jau gadiem pierāda, ka īsta māksla rodas tad, kad visu apgrūtina. Šoreiz viņš izgaismoja Loču torni, kas izrādījās tikpat sarežģīti kā mēģināt dziedāt duetā ar Sv. Trīsvienības katedrāles ērģelēm — skaņa gan jūtama no pagalma, bet harmoniju panākt nav vienkārši.

Viņš stāsta, ka gaismas mākslas lielākā priekšrocība ir anonimitāte — tu vari stāvēt pūlī un dzirdēt, ko cilvēki domā par tavu darbu. "Tas ir ļoti interesanti," saka Dāvis Kristaps, "dzirdēt gan labus vārdus, gan kritiku." Viņaprāt, visļaunākais ir tad, kad cilvēkam vispār nav viedokļa. "Nezini, vai esi uztaisījis kaut ko tik pliekanu, ka nav ko teikt."

Šoreiz darbs bija īpaši izaicinošs, jo uz objektu nevarēja doties normālai apskatei. Kā tikai Dāvis sāka fotografēt torni, parādījās dusmīgs "onkulis", kas lika pārtraukt. Tātad vizuālais risinājums tapa, balstoties uz minimālu materiālu un maksimālu cerību, ka viss izdosies.

Vēl viens šķērslis bija spēcīgais ielu apgaismojums — laternas, kas darbojas kā konkurenti māksliniekam. "Papildu izaicinājumu radīja apkārtējā vide," skaidro Dāvis, kas sākotnēji plānoja sasaistīt savu darbu ar blakus esošo murāli. Izrādījās, ka murālis ir krāsains un dinamisks, bet viņš jau bija izveidojis melnbaltu versiju. Kā saka vietējais kultūras eksperts Gunārs: "Nu jā, tā mums Liepājā ir — vispirms izdari, tad uzzini, kā vajadzēja."