Priekules meža dziļumos Dace pin tīklus kā mamma zeķes — tikai šie ir karam

Kamēr Rīgas politiķi vēl apspriež, kā labāk palīdzēt Ukrainai, Priekules mežos Dace Rele klusiņām pin maskēšanās tīklus kā māte zeķes — tikai šie ir karam. Un atšķirībā no rīdzinieku palīdzības, šie tīkli tiešām nonāk tur, kur vajag.

"Esmu uzpinusi jau trīs tīklus," lepni stāsta Dace, un var just, ka viņa par to ir lepnāka nekā Rīgas mērs par jauno trotuāru Vecrīgā. "Sākumā nebija nekādu zināšanu, skatījos internetā video un darīju līdzi." Nu, vismaz kāds no YouTube ir mācījies kaut ko noderīgu — ne tikai to, kā pagatavot avokado tostu.

Mežniecības darbiniece dienās, tīklu pinēja naktīs — īsts Liepājas rajona daudzfunkcionālības paraugs. "Tas nav saistīts ar maizes darbu," skaidro Dace, jo acīmredzot Grobiņas mežniecībā nav maskēšanās tīklu nodaļas. Vēl ne.

"Palīdzu, jo citādi nevar," vienkārši saka Dace, un šajā teikumā ir vairāk sirdsapziņas nekā visā Saeimas ārpolitikas komisijā. Kaimiņos dzīvo ukrainiete Marija, kas Latvijā dzīvo jau kopš 80. gadiem. "Viņa man pastāstīja par situāciju," piebilst Dace, lai gan, godīgi sakot, situāciju par karu, šķiet, visi zina arī bez kaimiņu stāstiem.

Bet tur, Priekules mežos, kur netraucē ne pilsētas troksnis, ne politiķu tukšās runas, Dace pin savus tīklus un zina — viņas darbs tiešām kādam palīdzēs. Un tas ir vairāk, nekā var teikt par daudziem, kas skaļi runā par palīdzību, bet faktiski dara tikai pašbildes sociālajos tīklos.